Aizpeldējām mēs pa Reinu līdz vīna muzejam, kas atrodas pašā labākajā Vācijas vīndarības reģionā. Lai nevienam nebūtu aizvainojuma, neteikšu, kurā tieši. Muzejs atrodas pilī – kur gan citur, ja parastu ēku nav palicis, un viss apkārt ir vēsturiska vērtība, kuru nojaukt nu nekādi nedrīkst.
Kaut kādas pudelītes. Spriežot pēc noplukušā paskata, senas kā pati pils.
Stāstīja mums viskautko, bet datora sklerozes dēļ es neko neatceros, tāpēc nekaunīgi citēšu Vikipēdiju. Galu galā, jūs taču to nelasāt pārgudru faktu dēļ, bet gan mana dzirksteļojošā humora dēļ. Vai ne?
Kaut kādas bļodiņas. Noteikti ārkārtīgi senas, īpaši tā, kas izskatās pēc urnas.
Vācija ir 9. lielākā vīna ražotāja pasaulē, lai gan tās vīna dārzu platība ir desmit reizes mazāka nekā Itālijā vai Francijā. Lielākā daļa vīna dārzu atrodas gar Reinas krastiem, ko mēs jau novērojām iepriekš.
Kaut kādas mucas. Droši vien, ļoti senas un vērtīgas, vēl piedevām vecis zirgā iegravēts.
Interesanti, ka, neskatoties uz savu skarbo raksturu, stiprināto vīnu vācieši gandrīz neražo, atšķirībā no visiem pārējiem veidiem un apakšveidiem, to gan ir papilnam. Protams, galvenajos Vācijas tirgos – US un UK, zina pārsvarā par saldajiem vīniem, tā nu tas ir iegājies.
Kaut kāda prese. Noteikti pavisam nav sena, toties izskatās pēc stulbas ķerras.
Vēl ir smieklīgi, ka sārtos vīnus Vācijā ražo nevis aiz īpašas mīlestības pret tiem, bet tādēļ, ka piesātināti sarkanu krāsu vācu klimatā iegūt ir sarežģīti. Tomēr viņi cenšas, no Pinot Noir šķirnes, ko Vācijā sauc par Spätburgunder. Es, starp citu, to dzēru, man iepatikās, cena gan 16$ par pudeli, padārgi.
Sens destilācijas aparāts. Vīns – tas domāts popiem, kuri Vācijā šo lietu jau no laika gala diriģēja, bet paši sev fermeri dzina kaut ko stiprāku.
Pēc ievērojamo vietu apskates mēs devāmies uz vīnu degustāciju. Mums ielēja 5 šķirnes, visas bija baltās un gandrīz nemaz nesmaržoja pēc tās pretīgās eļļaini-benzīnīgās smakas, kā tas parasti gadās ar baltvīniem.
Kurš uzminēs, kas tas ir, tik un tā neko nedabūs. C'est la vie!
Interesantā degustācijā bija daudz. Pirmkārt, to pavadīja sīki un smalki komentāri.
Skats pa kreisi.
Otrkārt, stāstītāja nekautrējās: lēja arī sev.
Skats pa labi.
Treškārt, bērniem ap gadiem 14 arī deva pagaršot. Mūsējie tūristi jau padomju, viņiem kompleksu nav. Vācieši, spriežot pēc visa, arī saprātīgi izturas pret tādām lietām, kas kopumā ir loģiski – viduslaikos dzert ūdeni bija krietni bīstamāk nekā vīnu vai alu, tas bija ārkārtīgi netīrs un baciļu pilns, tāpēc vieglo alkoholu dzēra visi, ieskaitot bērnus.
Interesanti, ko teiktu amerikāņi ar alkohola pārdošanas slieksni no 21 gada.
Skati uz iekšu.
Ceturtkārt, pēc degustācijas trakiem tempiem sākās nogaršotā pārdošana par 7 eiro pudelē. Shēma ir organizēta ļoti prasmīgi! Sākumā par savu naudu degustējam, bet pēc tam labā noskaņojumā par to pašu savu naudu pērkam pieklājīgos daudzumos. Lai gan varēja arī par 10 eiro uzskrūvēt, tā ka vēl visai dievbijīgi, es uzskatu.
Klija. (Ja dzirdi, kā ēzelis būrī pārojas ar tīģeri, netici savām ausīm! Kaut kā tā, katrā ziņā).
Vīni, starp citu, manai gaumei bija tīri labi, bet es savas biorobotiskās iedabas dēļ sliecos to norakstīt uz psiholoģiskiem faktoriem. Strupgauriem paskaidroju: kad nesteidzoties dzer nelielu daudzumu vīna labā kompānijā, un tev stāsta, cik šis vīns ir brīnišķīgs , iespaids ir pavisam citāds nekā tad, ja vientulībā ar glāzēm strēb garlaicīgu pudeli no lielveikala. Tik un tā, nopirku trīs pudeles: turklāt man vienīgajam iedeva kartona kasti, pārējiem plastmasas maisiņus. Tas noteikti ir mana satriecošā šarma dēļ, kas savā spēkā pārspēj pat manu dzirksteļojošo humoru.
Nolaižamies spīdzināšanas telpā.
Piektkārt, glāzītes pēc degustācijas mums uzdāvināja. Turklāt tās ir suvenīru, ar uzrakstu Vīna Muzejs Tiralī. Lūk, mūžīgi redzi kaut ko tādu, un nodomā: "Kā buržujiem veikli viss noorganizēts".
Protams, mēs visi mīlam pētīt senu vīndarības krāmu daudz labprātāk nekā foto ar jaukām jaunām meitenēm vieglā reibonītī, bet tomēr.
Muzejs, starp citu, saucas Rheingauer Weinmuseum Bromserburg pilī, bet reģions, attiecīgi, Reingau.
Un te nu ir kapakmens, kas iezīmē stāstījuma beigas.
Haha, apmānīju - pupu ta' nemaz nav!